Rūta Estere
Dot vai nedot… tāds ir jautājums…
Šodien eksistē ļoti daudz strīdu par to, vai vajag atdot desmito tiesu un ziedojumus, vai nevajag… Vajag atbalstīt sludinātājus finansiāli vai, lai iet strādāt… Vai vajag mācītājiem pārdot grāmatas, vai jāatdod tās bez maksas, un tā tālāk… Mēs visi esam lasījuši šādas diskusijas ne reizi vien. Un mums ir svarīgi saprast, kā Dievs skatās uz šīm lietām…
Vēlos padalīties ar to, kā Dievs vadīja mani šajā jautājumā vairāku gadu garumā. Sākumā gribu pateikt, ka mums ir svarīgi vērot nevis to, kā rīkojas citi, bet sekot sev un savai sirdij. Mums ir svarīgi būt personīgās attiecībās ar Dievu, un rīkoties tā, kā Viņš vada un virza mūs.
Priecīgā vēsts ir tā, ka Dieva Gars dzīvo mūsos, mūsu iekšienē, un Viņš grib rīkoties caur mums, īstenojot dzīvē Debesu Tēva gribu. Es aicinu ļaut Viņam to izdarīt.
Dievs ir MĪLESTĪBA, un mīlestības daba ir DOŠANA. Jāņa 3: 16: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”.
Došana ir Dieva daba. Viņš mīl, un tāpēc grib dot mums labas dāvanas.
Romiešiem 8: 32: „Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To MUMS NEDĀVINĀS VISAS LIETAS?”
Šajās divās Rakstu vietās mēs redzam Dieva raksturu, un Viņa dabu tajā, lai svētītu.
Tagad apskatīsim, kā tas attiecas uz mums.
Galatiešiem 4: 19: „Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos;”
Efeziešiem 4: 13: „Līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru”.
Dievs gaida no mums, lai mēs pieaugam Kristus pilnībā, lai Viņa raksturs un Viņa daba izpaustos caur mums, lai tad, kad cilvēki, tiekas ar mums, redzētu mūsos Kristu.
Un došana ir viena no tām sfērām, kurās mums ir jāpieaug. Kā mēs varam pieaugt? PIEAUGOT MĪLESTĪBĀ.
Kad tikko biju glābta, es vienkārši lidoju kā uz spārniem, Dieva mīlestība mani pārpildīja. Un man nebija problēma - ko un ar ko svētīt. Ja es redzēju kādam vajadzību pēc kaut kā, tad nācu mājās, iztīrīju apcirkņus un nesu cilvēkiem maisus. Es dāvināju savas mantas un svētīju cilvēkus ar naudu. Un atceros, kā reiz teicu savai draudzenei: „Nesaprotu, ko nozīmē - Dievs tev teica kādu svētīt, bet tevi māc skopums… Lūk, es esmu DEVĒJS, priekš manis vispār nav problēmas kādam kaut ko atdot” (Dievs to dzirdēja). Un, lūk, kādu laiku vēlāk, manam vīram bija izlaidums Bībeles skolā, viņiem piešķīra diplomus, un es biju kopā ar viņu. Man blakus sēdēja kāda māsa no Izraēlas, kas Bībeles skolu beidza reizē ar manu vīru. Un es izdzirdēju, kā Svētais Gars noteica: „Uzdāvini viņai savus zelta auskariņus, kas tagad ir tev ausīs”. Uz to laiku es biju jau izdāvinājusi visu savu zeltu un sudrabu, un šie bija pēdējie auskariņi, un es PĒKŠŅI sapratu, ka negribu viņai tos atdot, man bija žēl. Un mani tas šokēja. Es atcerējos savus paziņojumus par to, ka esmu devēja, un jautāju Dievam: „Kā tas var būt, kas ar mani ir noticis?!” Uz to es izdzirdēju: „Es vienkārši gribēju tev parādīt, ka tu neesi devēja, bet ES esmu DEVĒJS tevī!!!”. Šī vienkāršā patiesība mani tā satrieca, ka to atceros uz visu savu dzīvi. Varu jums ar pārliecību teikt, ka tās mācības, ko mums pasniedz Dievs, maina mūs uz visiem laikiem. Es uzdāvināju šai māsai auskariņus, un noskaidrojās, ka viņa tieši par to bija lūgusies un tā viņai bija atbilde no Dieva.
Dievs nekad no mums neprasa kaut ko atdot, lai to mums atņemtu. Viņš to dara, lai mūs varētu svētīt. Caur šo situāciju es tiku svētīta ar garīgu patiesību, ka „viss ir caur Viņu un Viņā”. Un vēl, kādu laiku vēlāk, kāda māsa uzdāvināja man zelta auskariņus ar briljantiem, desmitiem reižu dārgākus, par tiem, ko biju uzdāvinājusi es.
Mūsu spēja dāvināt un dot ir Dieva daba mūsos. Un, ja mums ar to ir problēmas, tad mums vajag par to lūgties un pieaugt mīlestībā. Un jācenšas būt atvērtiem pret Dieva balsi un Svētā Gara balsi, jo Dievs vienmēr grib mūs svētīt un svētīt caur mums.
Neatceros, caur ko dzirdēju šo stāstu, bet kāda māsa lūdzās Dievam par vajadzību, un Dievs viņai atbildēja, ka TURPINA MEKLĒT CILVĒKU, KURŠ ATSAUKTOS UZ VIŅA AICINĀJUMU. Dievs meklē cilvēkus, kas būtu atvērti tam, lai būtu par atbildi uz kāda lūgšanu. Mums nevajag baidīties lūgties par to, lai mūsu dzīves būtu par atbildēm uz cilvēku lūgšanām, lai būtu par svētību, kā garīgu, tā materiālu. Mums nav jābaidās no tā, ka mums paliks mazāk, došana kļūs mums par svētību.
Varu liecināt, ka 17 gadu, kopā ar Dievu, laikā, katru reizi, kad Viņš mani pamudināja atdot, kādu laiku vēlāk, Viņš atgrieza man desmitiem un simtiem reižu vairāk.
Es nerunāju par došanu miesā…. Cik daudz no mums, nes kaut kādas kapeikas katru reizi uz dievkalpojumu un iemet tās ziedojumu kastē? Es ticu, ka Dievam nepatīk šāda došana (šķībais un greizais…). Vienmēr ir svarīgi jautāt Dievam: „Cik? Kad? Kam? Kur? Un vienkārši ieklausīties aicinājumā mūsu sirdīs. Dievs gādā par mums, un, ja mēs esam veltījuši Viņam savas dzīves, tad ir dīvaini, ja mēs Viņam neuzticam savas finanses. Ticiet, Viņš ir labākais finansists pasaulē!
Ja mēs savu došanas sfēru būvēsim šādā veidā, tad mums atkritīs jautājumi par to, kurš un kā tērē mūsu ziedojumus. Protams, šodien mēs redzam daudz kalpotāju, kas ar savu rīcību novērš cilvēkus no došanas Dievam. Par līdzīgiem skandāliem varam izlasīt internetā. Bet mums ir svarīgi arī redzēt, ka tas nav nekas jauns. Tādi bija arī Elijas dēli. Viņi apgānīja to svētumu, ko cilvēki nesa Templī un pārkāpa laulību ar sievietēm tieši Templī (kas var būt vēl sliktāk?).
1. Samuēla 2: 17: „Tā šo abu jauno vīru grēki bija ļoti lieli Tā Kunga priekšā, jo tie nicināja Tā Kunga ēdamo upuri.”
Tāpat arī jums vajag saprast, ka Dievs ir TAS, kurš risina šo problēmu. Viņš sodīja viņus un satrieca, un, tajā pašā laikā, mēs redzam, ka ziedojumi Templim netika pārtraukti. Tāpēc, ka cilvēki zināja, ka viņi savas dāvanas nes Dievam, nevis cilvēkam. Apziņa, ka jūs savas finanses nesat Dievam, paklausot Dieva Vārdam, palīdzēs jums atbrīvoties no vēlmes kontrolēt to, kur paliek jūsu nauda. Pietiekami ilgu laiku mūsu ģimenē mēs sadalām finanses dažādām vietām. Un Dievs laiku pa laikam šīs vietas maina, taču gandrīz vienmēr tās ir:
- kalpošanas, kur tiek sludināts Evaņģēlijs (1. Kor. 9: 13-14: „Vai nezināt, ka tie, kas kalpo svētnīcā, pārtiek no svētnīcas, un kas apkalpo altāri, saņem savu daļu no altāra? Tāpat arī Tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija”).
- Dieva Vārda sludinātāji ( 1. Timotejam 5: 17: „Presbiteri, kas ir labi priekšnieki, lai būtu divkārša goda cienīgi, visvairāk tie, kas darbojas sludināšanā un mācībā”).
- cilvēki, kam vajadzīga palīdzība. Reizēm, Dievs liek atdot visu summu kādam konkrētam cilvēkam. Un gribu piezīmēt, ka ne vienmēr tas ir kāds, kam es pati esmu gribējusi palīdzēt. Un vienmēr es redzu, kā mēs kļūstam par atbildi uz lūgšanu. Tā ir brīnišķīga sajūta- izrādīt Dieva mīlestību cilvēkiem.
1.Jāņa 3: 17: „Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?”
Romiešiem 12: 13: „Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību!”
Raksti daudz runā par došanu, un, protams, var izlikties par ļoti garīgu un teikt, ka, lai viņi (cilvēki, kas pilnu laiku kalpo Dievam, vai kam ir vajadzības) paļaujas uz Dievu, un Dievs par viņiem parūpēsies, bet Dievs vienmēr rūpēsies caur cilvēkiem, un Dievs šādus cilvēkus meklē. Un es ticu, ka, ja mēs atsauksimies uz Dieva aicinājumu dot, tas būs par svētību katram no mums, jo došanā ir Kristus raksturs un Viņa mīlestības izpausme. Var, piemēram, tiesāt kalpotājus par to, ka viņi pārdod savas grāmatas, vai diskus, bet es domāju, ka, ja kalpotāji būtu pietiekami nodrošināti, tad viņiem nevajadzētu meklēt nodrošinājuma ceļus caur pārdošanām (jo viņi ir parasti cilvēki, kam ir ģimenes, kas grib ēst un ģērbties). Un, no otras puses, var ziedot savu naudu šai izdošanai.
Esmu strādājusi par grāmatvedi draudzē, un es zinu tās grūtības, ar kurām var sastapties kalpošana un draudzes līderi. Un problēma nav tā, ka Dievs nerada, bet visbiežāk tā, ka Dieva tauta ir aizmirsusi par došanu, un kalpošanu ar finansēm Kristus miesai, un aizvērusi savas ausis, lai dzirdētu Dievu šajos jautājumos. Reizēm par iemeslu kalpo bailes palikt trūkumā, bet bailēs nav mīlestības. Un Raksti māca mūs staigāt mīlestībā.
Nezin kādēļ, bieži sastopamies ar to, ka visu gribam bez maksas. Bet vienmēr ir cena, vērtība. Ja priekš jums tas būs bez maksas, tas nenozīmē, ka tas ir nokritis no debesīm, tas vienkārši nozīmē, ka par to ir samaksājis kāds cits. Ja cilvēks raksta grāmatu, tad šajā laikā viņš nevis strādā darba vietā, bet strādā Vārdā, pēc tam šī grāmata tiek nodota iespiešanai un tiek samaksāta nauda tipogrāfijā. Ir kalpošanas, kas izplata grāmatas bez maksas, taču tikai tāpēc, ka kāds ir viņiem nosūtījis ziedojumu un apmaksājis viņu darbu. Arī mums vienmēr ir izvēle: kas mēs būsim. Vai tie, kas virzās došanā, vai patērētāji. Vai izvēlēsimies kalpot Dievam, vai tikai izmantosim citu kalpošanu?
Raksti saka, ka došana ir KALPOŠANA, kas dod pateicību Dievam, slavē Viņa Svēto vārdu.
2.Korintiešiem 9: 11- 13: „Tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība. Jo šis kalpošanas darbs ne tikvien novērš svēto trūkumu, bet ir arī pārbagāts ar daudzām pateicībām Dievam. Redzēdami jūsu sekmīgo kalpošanu, tie slavē Dievu par jūsu paklausības apliecinājumu Kristus evaņģēlijam un jūsu sirsnīgo palīdzību viņiem un visiem citiem”.
Es ticu, ka šis Vārds kalpos visiem par svētību un atvērs mūsu sirdis, lai mēs pieaugtu mīlestībā un būtu par Dieva atbildi uz lūgšanām Kristus Miesā un tālu aiz tās robežām.
Avots: https://outpouring.ru/news/2012-12-22-5711
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa
